Kā nodrošināt samērīgu informācijas pieejamību par patiesajiem labuma guvējiem?

Konstantīns Teļakovs, SIA “WALLESS zvērinātu advokātu birojs”, asociētais partneris, zvērināts
advokāts, raksta līdzautors: Ēriks Heinsbergs, SIA “WALLESS zvērinātu advokātu birojs” jurists.

 

2022.gada nogalē Eiropas Savienības Tiesa (EST) ar pieņemto spriedumu sašūpoja pieņemto kārtību Eiropas Savienībā (ES), ka informācija par uzņēmumu patiesajiem labuma guvējiem ir publiski un bez maksas pieejama visiem sabiedrības locekļiem. Vērtējam pieņemto spriedumu un to, kas sagaidāms turpmāk.

2022.gada 22.novembrī EST būtiski sašūpoja noziedzīgi iegūtu līdzekļu apkarošanas un personas datu aizsardzības nozares, pieņemot spriedumu apvienotajās lietās C‑37/20 un C‑601/20. Par spēkā neesošu tika atzīta ES direktīvas 2018/843, ar ko groza direktīvu 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai terorisma finansēšanai, norma, kurā noteikts, ka juridisko personu patieso labuma guvēju personas dati ir brīvi pieejami ikvienam sabiedrības loceklim. Tādējādi automātiski no jauna spēkā stājās agrākās ES direktīvas 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai regulējums, kurā paredzēts, ka piekļuve patieso labuma guvēju personas datiem tiek nodrošināta personai, kas var pierādīt, ka tai ir likumīgas intereses.

Sprieduma ietekmē pieeja patieso labuma guvēju personas datiem jau ir ierobežota vairākās ES dalībvalstīs, informācijas pieprasītājam liekot norādīt pieprasījuma pamatojumu. Savukārt Latvijā patieso labuma guvēju personas dati joprojām ir brīvi pieejami, un Tieslietu ministrija sadarbībā ar Uzņēmumu reģistru (UR) un Finanšu ministriju veic izvērtējumu, lai noskaidrotu sprieduma ietekmi uz Latvijas normatīvo regulējumu. Pašreizējā pieejas brīvība patieso labuma guvēju personas datiem būtiski atvieglo terorisma un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu regulējošo normatīvo aktu prasību izpildi, kā arī starptautisku sankciju ievērošanu.

UR publikācijās arī norādījis, ka nacionālās tiesību normas, kas regulē piekļuvi patieso labuma guvēju personas datiem,  balstās uz direktīvas 2015/849, nevis direktīvas 2018/843 normām, kuras spriedumā atzītas par spēkā neesošām. Tomēr, ja tiks secināts, ka Latvijas normatīvie akti ir jāmaina, būs nepieciešams atrast konkrētus risinājumus, kas spēs nodrošināt sprieduma ievērošanu, kā arī pārmērīgi neapgrūtinās piekļuvi patieso labuma guvēju personas datiem.

Patieso labuma guvēju regulējuma attīstība

Latvijā uz juridiskām personām attiecināmais patieso labuma guvēju atklāšanas pienākums stājās spēkā 2018.gada sākumā, un apmēram divus gadus vēlāk patieso labuma guvēju personas dati kļuva brīvi un bez maksas pieejami jebkuram interesentam. Tomēr šī nacionālā regulējuma pamatā esošo direktīvu vēsture ir daudz senāka.

“Patieso labuma guvēju personas datu brīva pieejamība nav uzskatāma par nepieciešamu pamattiesību ierobežojumu.”

1991.gada 10.jūnijā, reaģējot uz 1988.gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret narkotisko un psihotropo vielu nelegālu apriti un G7 valstu izveidotās Finanšu darījumu darba grupas 1990.gada aprīļa ieteikumiem, ar mērķi starptautiskā līmenī koordinēt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas izskaušanas līdzekļus tika pieņemta direktīva 91/308/EEK par to, kā novērst finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtas naudas legalizēšanai (naudas atmazgāšanai). Tā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanā iesaistīja privātā sektora dalībniekus – kredītiestādes un finanšu iestādes –, uzliekot tām pienākumu veikt klienta izpēti, ziņot par aizdomīgiem darījumiem un atturēties no to izpildīšanas.

10 gadus vēlāk tika pieņemta direktīva 2001/97/EK, ar ko groza direktīvu 91/308/EEK  par to, kā novērst finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai, kas būtiski papildināja noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas izskaušanā iesaistīto subjektu loku, iekļaujot tajā, piemēram, auditorus, nekustamo īpašumu aģentus, notārus un citus tiesību nozares pārstāvjus. Savukārt direktīvā 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai, pirmo reizi tika noteikti sodi par direktīvās noteikto pienākumu nepildīšanu.

Vēl būtiskākas izmaiņas ieviesas direktīvā 2015/849. Tā ne tikai paplašināja noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanā iesaistīto personu loku, bet arī ieviesa klienta izpētes metodoloģiju, kā arī noteica, ka informācijai par patiesajiem labuma guvējiem ir jābūt pieejamai jebkurai personai, kas var pierādīt, ka tai ir likumīgas intereses to iegūt. Savukārt direktīvā 2018/843 tika papildinātas direktīvas 2015/849 normas terorisma finansēšanas novēršanas jomā un ieviests regulējums saistībā ar politiski nozīmīgām personām, kā arī noteikts, ka informācijai par patiesajiem labuma guvējiem ir jābūt pieejamai ikvienam sabiedrības loceklim bez nepieciešamības norādīt pieprasījuma pamatojumu.

Ar katru nākamo direktīvu personām ir uzlikti aizvien vairāk pienākumu un radīti aizvien lielāki tiesību un brīvību ierobežojumi. Šī tendence līdz šim ir attaisnota ar tādiem vispārējo interešu mērķiem kā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršana. Taču spriedums iepriekš uzņemto kursu liek koriģēt – ar patieso labuma guvēju personas datu brīvu pieejamību pieļaujamā robeža ir pārkāpta, un datu subjektu tiesību ierobežojums ir kļuvis nesamērīgs. Līdz ar to rodas jautājums, kas ir EST sprieduma secinājumu pamatā un kā novilkt robežu starp samērīgo un nesamērīgo?

Sprieduma sekas – pieejamības nesamērīgums

Spriedumā, vērtējot patieso labuma guvēju personas datu brīvas pieejamības pamatotību, ir izmantots samērīguma tests pamattiesību ierobežojumu izvērtēšanai. Atbilstoši šai metodei, konstatējot, ka tiesību norma skar pamattiesības, kas nav absolūtas un var tikt ierobežotas, pirmkārt, ir jāizvērtē, vai tiesību norma ir pieņemta pienācīgā kārtā. Otrkārt, ir jāpārbauda, vai pamattiesību ierobežojums ir radīts, lai sasniegtu vispārējo interešu mērķi. Treškārt, ir jāpārliecinās, vai šis ierobežojums ir piemērots vispārējo interešu mērķa sasniegšanai, vai nepastāv pamattiesības mazāk ierobežojoša alternatīva, kā arī vai sabiedrības ciestais šī ierobežojuma smagums attaisno ar vispārējo interešu mērķa sasniegšanu saistītos ieguvumus.

Ar šīs metodes palīdzību EST vispirms konstatēja, ka direktīvas 2018/843 1.panta 15.punkta c) apakšpunkts, kurā noteikta patieso labuma guvēju personas datu brīva pieejamība, ir uzskatāms par smagu iejaukšanos Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8.pantā paredzētajās tiesībās uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību. EST norādīja, ka šīs tiesības nav absolūtas un var tikt ierobežotas. Tālāk spriedumā tika secināts, ka pamattiesību ierobežojums ir ne vien veikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu tiesību aktu (direktīvu), bet arī tā pamatā ir EST judikatūrā nostiprināts un pamatots vispārējo interešu mērķis – noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršana un terorisma finansēšanas izskaušana.

Visbeidzot, EST konstatēja, ka, lai gan šis pamattiesību ierobežojums palīdz sasniegt vispārējo interešu mērķi, tas nav nedz nepieciešams, jo pastāv saudzējošāki līdzekļi, nedz samērīgs, jo sabiedrības ciestais ierobežojumu smagums ir pārmērīgs. EST norādīja, ka personas likumīgo interešu pārbaude, lai iegūtu piekļuvi patieso labuma guvēju personas datiem,  tika atcelta, jo ES dalībvalstis, izstrādājot direktīvu 2018/843, nespēja atrast likumīgo interešu definīciju, kas būtu pieņemama visām ES dalībvalstīm. Taču, EST ieskatos, no likumīgo interešu definēšanas juridiskās sarežģītības neizriet, ka par absolūti nepieciešamu risinājumu ir uzskatāma pilnīga atteikšanās no to pārbaudes, un līdz ar to patieso labuma guvēju personas datu brīva pieejamība nav uzskatāma par nepieciešamu pamattiesību ierobežojumu.

“Likumīgo interešu pārbaude jānodrošina tādā mērā, lai ierobežots būtu gan pieejamais personas datu apjoms, gan personu loks, kas tiem var piekļūt.”

EST spriedumā arī norādīja, ka pieejas ierobežošanā ir nepieciešams nodrošināt līdzsvaru starp vispārējo interešu mērķi un pamattiesībām, kā arī pietiekamā pakāpē garantēt personas datu aizsardzību pret ļaunprātīgas izmantošanas risku. Tādējādi likumīgo interešu pārbaude ir jānodrošina tādā mērā, lai ierobežots būtu gan pieejamais personas datu apjoms, gan personu loks, kas tiem var piekļūt.

Tātad jāsecina, ka tam, vai Latvijas nacionālais regulējums tika ieviests, balstoties uz direktīvu 2015/849 vai uz atceltajām direktīvas 2018/843 normām, nav izšķirošas nozīmes. Atbilstoši sprieduma atziņām pieeja patieso labuma guvēju datiem ir jākontrolē. Tā nedrīkst būt brīva un ir pieļaujama, tikai pastāvot atbilstošai likumīgai interesei.

Iespējamie risinājumi

Eiropas Parlamenta un Padomes nolūks bija ar direktīvas 2018/843 normām padarīt efektīvāku pastāvošo procedūru patieso labuma guvēju personas datu iegūšanai. Līdz ar to praktiskam risinājumam būtu jānodrošina gan pamattiesību ierobežojumu samērīgums, gan patieso labuma guvēju personas datu pieejamības efektivitāte.

Šādu līdzsvaru varētu sasniegt, sašaurinot personu loku, kurām tiek nodrošināta brīva pieeja patieso labuma guvēju personas datiem. Tajā varētu tikt ietvertas tikai atsevišķas personu grupas, kurām likumā uzlikts pienākums veikt klienta pārbaudi. Šīs personas varētu būt tādi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas direktīvu subjekti kā, piemēram, kredītiestādes, finanšu iestādes, zvērināti advokāti, zvērināti notāri un maksātnespējas procesa administratori.

Ņemot vērā visu minēto, var rezumēt, ka EST ar spriedumu ir būtiski koriģējusi līdzšinējo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas direktīvu attīstības kursu. Tādējādi, neskatoties uz to, vai nacionālās patieso labuma guvēju personas datu pieejamību regulējošās tiesību normas izriet no direktīvas 2015/849 vai direktīvas 2018/843, tām jābūt samērotām ar personas datu drošuma prasībām, un sabiedrības tiesību un brīvību samazinājumam ir jābūt samērīgam. Tomēr laikietilpīga un resursus patērējoša atbildīgās iestādes darbinieku īstenota leģitīmo interešu pārbaude nav jāveic saistībā ar katru patieso labuma guvēju personas datu pieprasījumu, jo vismaz daļā gadījumu ir iespējams atrast citus, efektīvākus risinājumus.

Publikācija no iBizness.lv